Bieži vien mēs pat neaizdomājamies, ka pasaulē līdz pat 40% ražas iet bojā nevis sliktu laikapstākļu dēļ, bet kaitēkļu un slimību dēļ. Tomēr, lauksaimniecībai un zinātnei attīstoties, šo ražas zudumu ir iespējams mazināt, reizē palielinot produkcijas kvalitāti. Piekoptās metodes ir dažādas – to var darīt ar agrotehniskiem pasākumiem jeb mehāniski ravējot, rušinot augsni ap augiem, gan bioloģiskām metodēm, gan arī ar augu aizsardzības līdzekļiem.
Šīs dažādās metodes, kaut arī vērstas uz vienu mērķi – veidot sējumus un stādījumus veselīgākus, tomēr ir ļoti atšķirīgas. Agrotehniskās metodes ietver dažādu lauksaimniecības agregātu pielietošanu, lai cīnītos ar nezālēm un slimībām. Augsnes aparšana, spēcīga kultivēšana, sējumu ecēšana. Kaut arī šāda metode tik tiešām ir efektīva, lai mazinātu nezāļu un slimību daudzumu, tai ir arī ēnas puse – jo vairāk augsne tiek kustināta, jo vairāk no tās atbrīvojas CO2, kas veicina klimata pārmaiņas. Bioloģiskās metodes arī tiek plaši pielietotas lauksaimniecībā – nu jau neviens lauksaimnieks vairs neiebilst tam, ka laukos jāveido augu maiņa, un maksimāli jāizmanto tādas lietas kā labie kukaiņi – sargājot, piemēram, skrejvaboles vai mārītes. Tās ir kukaiņi – plēsēji un naski apēd visus lauksaimniekiem nevēlamos kukaiņus. Bioloģiskās metodes sevī ietver arī dažādu uzlējumu un mikrobioloģisko preparātu smidzināšanu uz laukiem, kas var nest zināmu rezultātu, taču lielā mērā šīs metodes ir mazāk efektīvas, gana dārgas. Rezultātā cieš raža, taču izaudzētajam sanāk augstāka pašizmaksa – tātad dārgāks arī patērētājam.
Kā viena no efektīvākajām metodēm slimību, kaitēkļu un nezāļu ierobežošanā ir augu aizsardzības līdzekļu lietošana. Tās ir laboratorijās izstrādātas, gadiem ilgi pārbaudītas un Eiropas Savienībā sertificētas vielas, kuras paredzētas konkrētu organismu – nezāļu, kaitēkļu vai slimību patogēnu ierobežošanai. Kaut arī šīs metodes ir efektīvas, bieži sabiedrībā jūtama liela skepse, kas papildināta ar tādiem vārdu savienojumiem kā “tiek indēta zeme”, “tiek izlietas tonnas ar pesticīdiem”, “pēc pesticīdiem nekas nepaliek dzīvs’’. Tomēr, noliekot emocijas malā, jāsaprot, ka, lai neradītu nevēlamus riskus ne-mērķa dzīvajiem organismiem (piemēram, bitēm, labajiem mikroorganismiem augsnē, ūdens radībām), vai apkārtējai videi, lauksaimniekiem – profesionāliem augu aizsardzības līdzekļu lietotājiem, tiek noteikta virkne prasību par līdzekļu devām, apstrādes laikiem, temperatūrām, vēja stiprumiem, augu attīstības stadijām, un citām lietām.
Pareiza augu aizsardzības līdzekļu un arī mēslojuma lietošana balstās ne tikai uz lauksaimnieku godaprāta, bet arī tā tiek tiek rūpīgi uzraudzīta no valsts kontrolējošo iestāžu puses. Katram laukam, ko redzam braucot ar mašīnu, lauksaimniekam ir pienākums veidot konkrētā lauka vēstures reģistrāciju. Tajā tiek sīki un smalki uzskaitīts, kas, cik daudz un kad lietots, kā arī lietošanas iemesls. Tā pat arī saimniecībā tiek vests reģistrs pavaddokumentiem, kad, kur augu aizsardzības līdzekļi pirkti. Šī informācija tiek sniegta kontrolējošo iestāžu (jā, vairāku!) pārstāvjiem saimniecības pārbaužu laikā. Eksperti novērtē, vai realitāte sakrīt ar reģistros norādīto situāciju.
Sodi neatbilstību gadījumā ir lieli un sekas ilgstošas.
